Ciemos pie rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa

Ir 7. decembra vakars. Aiz loga tāds nelaiks – zeme ar debesīm kopā jaucas. Zinu, ka sniegs pa nakti nokusīs un otrā rītā aiz loga atkal būs ierastais pelēkums.

Pie manis atnākusi draudzene. Dzeram krūzmētru tēju no krūzītēm ar „Braku” muzeja simboliku, ēdam Liepkalnu rupjmaizi (uz iepakojuma rakstīts R. Blaumaņa teksts „Mans zelts ir mana tauta”) ar medu un runājam par Rūdolfu Blaumani. Sākumā gan pamanīju zināmu izbrīnu draudzenes acīs, tāpēc viņas jautājums nelikās kā pārsteigums: „Kā tad tā! Vai nekādu citu našķu nebūs!” „Nē,” mana atbilde bija strikta, „tu taču zināji, ka šis būs Rūdolfam Blaumanim veltīts vakars.” „Tu gribi teikt, ka visu vakaru lasīsi man R. Blaumaņa dzeju vai kādu citu viņa darbu?” draudzene, mazliet vīlusies, noprasīja. „Nē, nelasīšu vis. Bet par šodienu un Rūdolfu Blaumani gan izstāstīšu,” manas acis iemirdzējās, jo citādi nemaz nevarēja būt. No jaukiem pasākumiem atgriežoties, acīs vienmēr prieka dzirkstelītes lēkā.

„Vai vari iedomāties, ka mani skolēni jau 15. reizi katru gadu piedalās Rūdolfa Blaumaņa literārās prēmijas radošo darbu konkursā? Jau 15 gadus tiekam labāko skaitā un esam uzaicināti uz Ērgļiem!?” iesāku stāstījumu ar jautājumu un manīju, ka draudzenes acis iepletās tik platas kā apakštasītes.

Es stāstīju viņai par to, kā mēs katru gadu ierodamies „Brakos”, kur parasti mūs laipni sagaida Anna Kuzinas kundze, kas lieliski iejūtas saimnieces lomā un cienā ar siltu tēju, pīrāgiem un nekad neaizmirst kādu aizraujošu stāstu par rakstnieku Rūdolfu Blaumani izstāstīt. Stāstu par to, kā ikreiz dodamies pie R. Blaumaņa uz viņa atdusas vietu Ērgļu kapu kalnā, nesam viņam svecītes vai ziedus, klusībā pateicamies par dāvāto veiksmi konkursā. Tad dodamies uz Ērgļu saieta namu, kur notiek dažādas radošās darbnīcas skolēniem un laureātu apbalvošanas pasākums. It kā viss tik pierasts. Viss atkārtojas, bet katru gadu tas ir citādāk. Tā ir lietas, kas atkārtojas, bet nekad neapnīk.

Izstāstu draudzenei par to, ka šogad konkursā piedalījās 164 skolēni no visas Latvijas, no kuriem uz apbalvošanas pasākumu tika uzaicināti 73 skolēni. No visiem novadiem. No lielākām un mazākām skolām. No tālām, ļoti tālām un pavisam tuvām vietām. No manas Ogresgala pamatskolas ATZINĪBAS saņēma 9. klases skolniece Aleksa Ārmane un 7. klases skolniece Sandija Keita Bukeja. Abas skolnieces rakstīja domrakstu par tēmu „Par ko pieaugušie skumst, par to daudzreiz bērni priecājas.” (R. Blaumanis) Labi vārdi, dejas, dziesmas un dāvanas… Aplausi un smiekli. Smaidīgi cilvēki. Un ļoti, ļoti daudz pozitīvu emociju piepildīja visu lielo Ērgļu saieta nama zāli. Bet citādi nemaz jau nevarēja būt, jo pasākumu vadīja Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris – izcils vadītājs vārda tiešākajā nozīmē. Īpašas skatītāju simpātijas un aplausu vētru izpelnījās dziesma „Ziemassvētku miera sardze”, kuru aktieris izpildīja kopā ar astoņiem skolēnu tētiem, kas bija ieradušies uz šo pasākumu.

Prombraucot arī šogad sniga. It kā pats Rūdolfs Blaumanis būtu parūpējies par ciemiņiem – bez sniega baltuma no Ērgļiem projām neaizlaist. Jo lietainā dienā bez baltuma nevar.

„Mans ieradums ir krietnam cilvēkam ātri sniegt roku pretī, vienalga, kur to atrodu,” mājupbraucot atcerējos vārdus, ko reiz rakstījis Rūdolfs Blaumanis. Domāju, ja vien tagad tas būtu iespējams un rakstnieks atrastos mūsu vidū, viņš katram no mums pasniegtu roku. Jo visi, kas 7. decembrī mēroja ceļu uz „Brakiem” un Ērgļiem, taču bija krietni un labi cilvēki. Garā lieli cilvēki. Viņš noteikti sniegtu roku visiem, kas palīdzēja nokļūt uz pasākumu – skolotājiem, šoferiem un skolēnu vecākiem. Sniegtu roku pasākuma vadītājiem, organizatoriem, sponsoriem, visiem viesmīlīgajiem un čaklajiem darbarūķiem.

Savā vārdā lielu paldies saku savai Ogresgala pamatskolas direktorei Skaidrītei Butānei un visbrīnišķīgākajam šoferītim (vismaz Ogres novadā noteikti) Pēterim Ausjukam.

            „Tagad saki man tikai vienu, kā tev izdodas jau 15 gadus tikt uz šādu pasākumu?” draudzene pārtrauca uz mirkli iestājušos klusumu. „Zini, es protu burt un burties. Ēdu Blaumaņmaizi, dzeru kafiju no krūzītēm ar „Braku” simboliku, „Braku” muzejā dzeru tēju, kurai piemīt īpaša burvība, jo visas zālītes savāktas „Braku” apkaimē, aiznesu Rūdolfam Blaumanim īpašas svecītes un nolieku viņa atdusas vietā, pieburu veiksmi…” savu atbildi vēl turpinātu, ja nepamanītu draudzenes acīs tādu izbrīnu, ka nu jau viņas acis vairāk līdzinājās nevis apakštasītēm, bet palieliem šķīvjiem, „man prieks, ka noticēji. Bet, ja nopietni, tad Rūdolfs Blaumanis ir jāmīl. Tieši tik vienkārši. Tas arī viss mans noslēpums.”

Savos iespaidos par Ērgļos pavadītu dienu dalījās Ogresgala pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Skrebele